Šodien Ķīpsalas hallē notika ikgadējais World Fitness Federation rīkotais Eiropas kauss fitnesā, pirmais lielais Federācijas pasākums šogad, turklāt atkal - Rīgā.

Man jau tā apmeklēšana ir kļuvusi par obligātu tradīciju, tāpēc, neskatoties un puņķošanos un ne pārāk labo pašsajūtu nolēmu tradīcijas nepievilt.

Pasākums, kā jau vienmēr, ar saviem plusiem un mīnusiem.
Ceru, ka kādreiz tiks sakārtotas tīri tehniskas lietas - piemēram, katru gadu vismaz dažiem dalībnieki netiek pie uzstāšanās tikai tāpēc, ka aparatūra nevar nolasīt disku; un kas tas vispār par stulbumu, ka pirms katra priekšnesuma tiek mainīti diski? - par mp3 viņi laikam vēl neko nav dzirdējuši?…

Turpināt Lasīt Šo Ierakstu »

Uhh, kaut kā galīgi neiet uz priekšu mans tievēšanas maratons. Esmu jau sabēdājusies galīgi…

Viss sākās ar tīri fizioloģiskas dabas pārtraukumu sportošanā, kam pievienojas tīri fizioloģiskas dabas apetītes kāpums. Tad vēl pievienojās personīgas neveiksmes un sīkas/ne tik sīkas problēmas, kas vispār atsit jebkādu vēlmi darboties un kustēties no vietas. Diemžēl, kad jūtu uzmācamies depresīvu noskaņojumu, man nezūd apetīte - tādā ziņā apskaužu tos, kam pie slikta garastāvokļa zūd gribēšana ēst. Tam visam seko dabisks imunitātes kritums, kura rezultāts - temperatūra, iesnas, piepampušas mandeles, briesmīgas iesnas un bezspēks… Te nu es esmu - tāda, nekāda. Bet man ļoti nepatīk slimot.

Turpināt Lasīt Šo Ierakstu »

Uhh, nu jau pagājusi gandrīz nedēļa, kopš vairs nepierakstu apēsto.
Pašai, protams, žēl un bēdīgi, bet neko darīt.
Laikam jau tomēr noslēpums slēpjas līdzsvarā, nevis straujos lēcienos… Te nu arī es padevos kārdinājuma priekšā…

Viss sākās pagājušo sestdien, kad atgriezās mans dārgais - aizgājām vakariņās - nebūt ne veselīgās vai diētiskās. Tad nākamajā dienā mājās bija jāpasūta pica, pēc pāris dienām atkal. Gaļa noteikti jāēd vairākas reizes dienā, katru reizi ar kādām piedevām vai maizīti.
Protams, nelikšu jau vīrietim mocīties badā, tikai diemžēl nemāku skatīties kā kāds ēd - prasās sastādīt kompāniju.

Turpināt Lasīt Šo Ierakstu »

Stāsts būs par to, kā cilvēki sevi māna - nopērk sporta kluba abonementu un domā, ka no tā vien kļūs slaidāki un vingrāki, nopērk velotrenažieri mājās, un skaista auguma vietā iegūst jaunu drēbju pakaramo (labākajā gadījumā) vai putekļu krātuvi…
Mans dārgais arī lepns atnesa mājās veselības un skaistuma avotu - Hanteles!
Gribētos gan redzēt, cik ilgan laikam pietiks iedvesmas ar viņām kaut ko padarboties?

Es esmu reāliste - zinu, ka vairāk par piecām reizēm dienā es viņām nepieskaršos - no tām četras būs, lai pārbīdītu viņas no viena istabas gala uz citu…

Turpināt Lasīt Šo Ierakstu »

Lai arī rīts likās apmācies un nejauks, pat taisījās uz lietu, ap pusdienlaiku sāka skaidroties un diena bija jāizmanto lietderīgi - devāmies nelielā raudzīgā izbraucienā uz Ventspili, apciemot govis.

Ekskursija izvērtās ļoti saulaina un jautra, izstaigājām pilsētas centru, piesmējām gotiņas, apskatījām jaunākās “dekorācijas” krastmalā, vārdu sakot, labi pavadījām laiku. Neskatoties uz to, ka visas fiziskās izdarības mazliet apgrūtināja augstpapēžu zābaki un svārki (ak, cik es esmu praktiska - nenopriecāties!), svaigs gaiss un jautrība darīja savu - rosināja apetīti… Te nu arī bija mans pirmais hot-dogs, pirkts benzīntankā mājupceļā. Bet to es sev piedodu.

Turpināt Lasīt Šo Ierakstu »

Ai, šodiena ir vienkārši super!
Jūtos veiksmīga, ģeniāla, nu vienkārši visideālākā un gudrākā būtne pasaulē! Diemžēl panākumu sasniegšana laupa laiku sporta zālei un tamlīdzīgām lietām, taču pozitīvās emocijas laikam tomēr ir mazliet veselīgākas.
Vispār, atzīšos, visa tā apēstā ēdiena piefiksēšana ir ne tikai ļoti garlaicīgs, bet arī sarežģīts process, jo blociņš nekad nav pa rokai, ta kaut kas aizmirstas… Šķiet arī, ka tikko tiek apēsts vairāk nekā “vajadzētu”, kļūst kauns pierakstīt šo “milzīgo” pārtikas daudzumu, un beigās negribas darīt vispār neko.

Turpināt Lasīt Šo Ierakstu »

Viss tas, ko mēs iedomājamies, pārvēršas domu putekļos, kas aizlido visumā. Tas, ko mēs pasakām skaļi, pārvēršas domu smiltīs, un arī nokļūst visumā. Šie mirdzišie puteklīši un smiltis tur kondensējas, sublimējas un tad, kad kādas domas putekļu nasta ir palikusi par smagu, un debesis to vairs nespēj noturēt, tā beidzot krīt lejup… Šurp, pie tā, kurš viņu iedomājis un izteicis… Un piepildās…

Turpināt Lasīt Šo Ierakstu »

Šodienas pārtikas atskaite:

• Brokastīs tradicionālās divas pastētmaizītes ar svaiga gurķa šķēlītēm
• Pusdienas ēdnīcā - panēta vistas fileja ar krabju salātiņiem
• 3 trifeles, ciemojoties pie bijušajām kolēģēm
• 1/2 Twix batoniņa kādu laiku pēc treniņa
• Vakariņās divas sieradesas ar svaigiem gurķiem

Tātad - par tām kārpiņām. Man laikam viņas ir galīgi atmaigušas, jācer vismaz, ka nav atrofējušās.

Turpināt Lasīt Šo Ierakstu »

Vienkārši fantastiski! Izskatās, ka pavasaris ir sācies pa īstam un kādu laiku mūs vēl priecēs! Silta saulīte, maigs vējiņš, un gaiss smaržo TĀ, ka vienkārši gribas iemīlēties… vai, piemēram, basām kājām skriet pa pļavu… vai vismaz izdarīt kaut ko patīkamu, bet mazliet traku…

Uz šīs priecīgās nots es atkal saņēmos pasportot. Mans lielais ikdienas bonuss - 15 minūšu ceļš līdz transportam, mani arī beidzot sāk priecēt, jo nav jābrien dubļi. Tagad varu uzlikt austiņas un tipināt ar prieku.

Turpināt Lasīt Šo Ierakstu »

Tātad - šodien bija izdevusies pirmdiena. Visi plāni izpildīti, pašsajūta virs vidējā, garastāvoklis optimisma pilns. Parādās cerība uz viena sena, bet ļoti uzstājīga sapņa piepildījumu - pacelties spārnos… Trenažieru zāle atkal tiek izlaista (tas ir vienīgais, uz ko reaģē mana sirdsapziņa), diēta - tāda - nekāda. Taču tad, kad viss pārējais rit kā pa sviestu, tas pat nešķiet tik aktuāli.

Turklāt svari (laikam jau pēdējo dienu salīdzinoši trūcīgās pārtikas dēļ) rāda sen neredzētu skaitli - 62!!!

Turpināt Lasīt Šo Ierakstu »