Uhh, kaut kā galīgi neiet uz priekšu mans tievēšanas maratons. Esmu jau sabēdājusies galīgi…

Viss sākās ar tīri fizioloģiskas dabas pārtraukumu sportošanā, kam pievienojas tīri fizioloģiskas dabas apetītes kāpums. Tad vēl pievienojās personīgas neveiksmes un sīkas/ne tik sīkas problēmas, kas vispār atsit jebkādu vēlmi darboties un kustēties no vietas. Diemžēl, kad jūtu uzmācamies depresīvu noskaņojumu, man nezūd apetīte - tādā ziņā apskaužu tos, kam pie slikta garastāvokļa zūd gribēšana ēst. Tam visam seko dabisks imunitātes kritums, kura rezultāts - temperatūra, iesnas, piepampušas mandeles, briesmīgas iesnas un bezspēks… Te nu es esmu - tāda, nekāda. Bet man ļoti nepatīk slimot.

Un tagad, kad beidzot esmu vismaz tik daudz uz pekām, ka rodas vēlme te kaut ko ierakstīt, un pat parādās gribēšana izkustēties - jāapzinās, ka labāk tomēr izārstēties pilnīgi un līdz galam, nekā pusslimai doties, darīt, censties un beigās nolikties gar zemi vēl slimākai.
Jāpaciešas vēl mazlietiņ.

Kamēr es te laiskojos, citi jau atklājuši jauno velo sezonu. Dubļi ir pilnīgi pazuduši, zeme jau vasarīgi putekļaina, tā gribētos izbraukt - aizlaist līdz jūriņai vai vismaz kaut kur zaļumos, pļavā, izlaisties zālītē, ieēst kādu pelnītu līdzpaņemtu gardumu… Smuki tā. Diemžēl mans mīļais divritenis vēl put pieliekamajāun gaida savu kārtu.
Ceru, ka tad, kad atkal tikšu ierindā, varēšu visam pievērsties ar jaunu sparu…
***
Ak jā - ekstra bonuss manam mīļotajam: Izlasot manas sūdzības par nespēju kontrolēt apēsto, ja viņš to vien dara kā ēd, viņš ir nolēmis dot savu ieguldījumu manis kontrolēšanā. Cerams, ka tā arī būs. Vismaz es to novērtētu.