Viss tas, ko mēs iedomājamies, pārvēršas domu putekļos, kas aizlido visumā. Tas, ko mēs pasakām skaļi, pārvēršas domu smiltīs, un arī nokļūst visumā. Šie mirdzišie puteklīši un smiltis tur kondensējas, sublimējas un tad, kad kādas domas putekļu nasta ir palikusi par smagu, un debesis to vairs nespēj noturēt, tā beidzot krīt lejup… Šurp, pie tā, kurš viņu iedomājis un izteicis… Un piepildās…

Nezinu, kāpēc, bet man šonedēļ ir ieplānotas vismaz četras darba intervijas, lai arī pirms tam bijis absolūts klusums gandrīz divus mēnešus. Turklāt viena no tām bija manā sapņu darbavietā. Nezinu, kāpēc, bet esmu salīgusi mieru ar cilvēku, kas man ir svarīgs, lai arī bija vairāku mēnešu vēsums. Cilvēki man smaida autobusā, uz ielas, skolā. Nezinu, kāpēc, bet šķiet, ka dzīve iet uz priekšu, uz augšu, tālāk!…

Un man ir klusa nojausma, ka tajā visā ir arī mans nopelns…
Tas tā, nelielas pārdomas pirms miega.
Saldus sapņus. Lai jums rīt saulaina diena.