|
 Šodien ir otrā diena pēc kārtējā stresa un otrā diena, kad esmu kapitāli norāvusies no savas pareizās ēšanas, mērķiem un vispār - visa veselā saprāta.
Sēžu mājās, nedaru neko un štopēju iekšā visu, kas pagadās pa rokai. Tā kā vakar mājās bija ciemiņi, ir arī tādas lietas, ko Normā nekad nepērku un neēdu, toties tagad varu rīt bez apstājas…
Bāc, un trakākais, ka nevaru un pat negribu apstāties!
Labi, es neesmu īpaši līdzsvarota personība, bet nu šoreiz jūtos traki.
Tāpēc pastāstīšu par to, kas līdz šim ir noklusēts - manām ne pārāk veselīgajām attiecībām ar pārtiku gadījumos, kad pagadās kāds notikums, kas izrauj mīksto paklājiņu no kājapakšas un noliek mani uz pakaļas.
Un tad notiek kā šodien. Dažreiz pat nevajag nekādu negatīvo/pozitīvo stimulu, arī ikdienā ir pietiekami daudz emociju, ko “apēst”. Ir cilvēki, kas tādos gadījumos zaudē apetīti un krītas svarā, man ir tieši otrādi.
Plus vēl viens aspekts - MAN GARŠO.
Es māku izbaudīt ēdiena aromātu, garšu, konsistenci, bet diemžēl nevaru apstāties.
Gadās, ka sakārojas kaut ko konkrētu. Piemēram, iebiezināto pienu ar cukuru. Vai cieti žāvēto desu. Vai marinētus gurķīšus. Vai ceptus pelmeņus ar majonēzi.
Nezinu, kāpēc nemēdz sakāroties kādu salātlapu vai svaigu gurķi, bet nu ko lai dara - katram savas īpatnības.
Un brīžos, kad sakārojas - es ļaujos - es pārāk stirpi sevi mīlu, lai atteiktu tādas nelielas vājības.
Problēma sākas brīdī, kad varu bez pauzes izēst bundžu iebiezinātā piena, sagriezt plānās šķēlītēs un noēst vismaz pusi desas luņķa, pusburku gurķīšu vai veselu bļodu eļļā ceptu pelmeņu…
Sirdsapziņa man vispār nav īpaši spēcīgi attīstīta un, kā var manīt, veselais saprāts arī ne.
Un tad sākas trakākais. Trakākais darās manā galvā.
Viena manis daļa ir pilnīgi apmierināta ar padarīto/apēsto; otra daļa šausta sevi par tādu nolaidību un cenšas saprast, kā un kāpēc TAS vispār varēja gadīties; trešā daļa vēlas iebāzt divus pirkstus rīklē un ātrāk tikt vaļā no visa ļaunuma, kas ir ieēsts; ceturtā daļa nosolas vairs tā nedarīt un, lai kaut kā kompensētu sev nodarīto, pie viena nosolas vairs neēst vispār, vismaz kādu laiku.
Ir nežēlīgi grūti tikt ar tām sajūtām galā.
Par laimi, es nevaru noturēties neēdot pat vienu dienu. Par laimi, man kaut kas nav riktīgi ar vemšanas refleksu un pati sev viņu nekad neesmu varējusi izsaukt. Par laimi, pēc pāris stundām/dienām tas pāriet…
Bet diemžēl atnāk atpakaļ. Un tad nav nevienas pašas minūtes, kad varētu nedomāt par ēdienu, domās kārdinot sevi ar kaut ko tik smaržīgu, garšīgu…
Laikam jau ir tikai viens līdzeklis, kā izvairīties no tādas kompulsīvas ēšanas, vismaz man.
Justies Laimīgai.
Tad nav laika un gribēšanas ievērsties muļķībām.
Tad ir spēks un gribasspēks, citas intereses un domas galvā.
Tad savu kāri pēc kaut kā jauka, salda, mīļa es varu apmierināt citādi…
Kamēr visa tā nav, atliek samierināties ar to, kas ir.
Labi, ka es zinu, ka ar svētdienu vai, vēlākais, pirmdienu atkal viss ieies vecajās sliedēs - pat ne vecajās, bet tajās, kurās es nu jau divas nedēļas tīri apzinīgi turos. Un viss būs labi - tādas kā es nepadodas.
|
November 6th, 2007 at 9:20 pm
Ak,Dievs! Lasu un redzu,ka ne man vienīgajai tādas problēmas..
Bet pēdējais teikums,kā naglai uz galvas - tādas kā mēs,nepadodas!!! :))
December 30th, 2007 at 1:32 pm
Tiešām arī identiskas manas sajūtas…Vēl ir tā,ka ēd,ēd un jūti,ka kunģis ir pilns un uzpūties,bet paiet 10 min.un tomērt kājas pašas nes mani uz virtuvi un roka sniedzas atkal pēc kaut kā neveselīga,un tad skatos spogulī cik liels vēders,un ar katru reizi nosolos,ka tā ir pēdējā,bet diemžēl…Kā es gribētu no šī netikuma tikt vaļā,man pat kauns no apkārtējiem,ka vairāk apēdu,bet tās pārēšanās notiek pa kluso…
January 14th, 2008 at 8:20 pm
oi! tikko atkal pierijos. šodien mēģināju uzsākt veselīgu uzturu. viss bija tik skaisti. brīvdiena - it kā jau tās ir tās pašas grūtākās dienas, īpaši, jo iespējams vieglāk tikt pie ledusskapja, bet tomēr normālas brokastis, mazas pusdienas - noskaņojums līdz ar to arī ideāls, bet tad tāds nieka bumbieris, tad apelsīns, tad gaļiņa, tad kādas 5 vai sešas saldskābās maizītes ar žāvētu gaļu, un tad puskukulis baltmaizes, ak, šausmas cik daudz es apēdu, tad atbraucot mājās vēl cepta vistiņa ar kečupu, kas palika pāri no vakardienas vakariņām. raudāju, tagad arī gribas raudāt. es neesmu tik stipra. man atkal ir liekais svars. nezinu. jūtos slikti un vairs nevaru.
February 7th, 2008 at 11:00 pm
patiesi pazīstami, pati esmu mēģinājusi atvemt, bet nespēju, toties riju caurejas līdzekļus.
Kā arī eju ārā un skrienu kādu pusstundu, ir gadījies, ka esmu skrējusi pat divos naktī. 
Kad es notiesāju veselu šokolādes tāfelīti ar litru piena pa virsu un kādus 10 cepumus, tad jūtos labi, kā tu jau aprakstīji, ar kādu daļu no savām smadzenēm. Patiesībā, aprakstīji visas četras sajūtas… Tiesa, mīnuss tāds, ka man nākas pretoties arī vecāku spiedienam, jo viņi mani vnk spiež ēst (man 15), tas ir pats drausmīgākais. Es lūdzu mammu, lai viņa nepērk cepumus un saldējumu, bet viņa vnk negrib mani atblastīt… Ja es nepārēstos, tad viss būtu superīgi… 
March 3rd, 2008 at 12:07 pm
Esmu neskaitāmes reizes mēģinājusi n-tās diētas, vingrošanu, treniņus,sporta zāli, bet dāmas, piedodiet par atklātību, tad jau labāk es vienreiz pieēdos pa visu nedēļu(jo nemitīgi sēžu uz diētām, cik nopratu j;us ar) un ar to pirkstu palīdzību atbrīvojos no tiem morālajiem un fiziskajiem pārmetumiem, kas mani moka pēc šķīvja iztukšošanas un jūtos daudz labāk nekā tad, ja kunkstu un vaidu, šaustot sevi par to, ka atkal neesmu varējusi noturēties karbonādes vai frī kartupeļu priekšā…tā nu tas ir un tur neko nevaru līdzēt, jo ar šo lietu cīnos kopš pamatskolas laikiem, kad tādā veidā, īsā laika sprīdī nometu 25kg, tas bija kā stimuls, ka ja noraušos, zināšu kā visu labot…
jauku dienu…:)
March 5th, 2008 at 3:04 pm
meitenes vai jums shi shausmiga paraduma delj (kas skar ari mani) nav shausmigas problemas ar gremoshanu? es mocos jaw kadus 5 gadus (varbut pat gandriz visu muzh.. esmu pusaudze un man ari ta pati problema ka maja visu laiku pilna ar saldumiem..
April 7th, 2008 at 3:41 pm
Hello. Let’s get acquainted!
My name is Jessika.
April 7th, 2008 at 8:05 pm
Ojjj.. Izlasīju man ir tieši tas pats. Kad lasīju likās, ka pati esmu saraxtījusi. :/ Trakums - galīgi nav gribasspēka :/
April 14th, 2008 at 8:52 pm
arii man tas pats ir,,es visu laiku domaju ka esmu vieniigaa, nesapratu kas ar maniim notiek,, vienu briidi domaaju ka juuku praataa,, taa vispaar seezhu uz dieetas,, wai pareizaak sakot eedu veseliigu paartiku,… bet nu ik pa diwaam nedeljaam sanaak norauties, tad aizeju uz weikalu, galiigaa badaa salieku iekshaa grozinjaa wafeles, jau gatawu karbonaadi,, salatinjus , treknu, visu to ko ikdienaa needu.. sacepu kartupeljus un wel pa celjam uz majam paspeeju appest kaadu saldumu kas jau man taa piepilda kunjgi bet par to naw runa,, viss ir galwaa, es katru dienu domaaaju un censhos,, dzeru baldrejaanjus un censhos nomierinaat nerwus,, maz ,, bet dazreiz paliidz.. man neliidz nekaadi skaistu meitenju atteli wai kaut kas tml. es labak izwemtu to visu araaa,, bet es nemaaku… un man nesanaak. tas ir tik pretiigi, ka riju ta ka taada gows. neesmu paraak resna,, tas laikam tadeelj ka ieniistu sewi,,
vistrakaak ir tad kad aizbraucu uz laukiem pie omas,, jo vinjai naw nekaaa weseliiiga un tad kad vinja pajautaa ko lai uztaisa es ar smaidu sejaa saku ka kartupleju pankuukas.. wai kko treknu,, peec taam dienaam es nespeeju paskatiities spogulii, nu ir 8 dienaa kad turos un eedu veseliigi,, gribu iztureet 2us meneshus,, tas ir nereaaali.. jo 5dien atkal dodos pie vecmaminjas,, un notureties nesanaaks… ;(
well piebildiiishu ka alkohola reibumaa es riju daudz trakaak.. kad atnaaku palii majaas, seezhu un izriju visu ko redzu,, es pat nezinu kadeelj mes newaram apstaaties,, vispar gribeeetu ar jums sazinaties jo seit lasot komentarus es juutu ka ir cilweki kas juutas liidziigi ,, man 16 gadi,., manas draudzenes ir ljooti slaidas un vinjas tik skandina cik labi izskataas,, un kaa vinjas maz eed utt.. un man tik gruuti. bet protams es pati eedienu lieku muteee.. ;( .. es domaaju ka ja 5us meneshus waretu notureeties tad tas viss parietu ,, bet man skiet ka tagad jau nojuugshos..
April 21st, 2008 at 8:17 pm
Un es visu laiku domāju ka tā ir tikai mana vaina ka nevaru neēst un nedomāt par ēdienu, taču izrādās ka es neesmu vienīgā un kā tā ir kaut kāda problēma kas skar daudzas. A kāda zina kur var dabūt palīdzību? Es esmu centusies un man ir arī izdevies, bet tūlīt kā sanāk noturēties tā atkal uzmācas domas par ēdienu un gribas ēst. Par laimi es neēdu pēc sešiem, bet tik un tā līdz tam laikam sanāk pārēsties, un turklāt es pat to negribu, bet nesaprotu kapēc nevaru atturēties.
Ko darīt?
May 9th, 2008 at 5:39 pm
Par laimi es ar to daudz maz esmu tikusi galā un jau kopš 2005. gada novembra neesmu pielikusi kunģīti līdz ūkai… Man palīdzīja vīrs - tādā veidā, ka nebiju viena (t.b. bija kāds, ar kuru dzīvoju kopā), ka tika piepildīts mans laiks turklāt vēl gandrīz piespiedu kārtā. Ja agrāk es varēju izvēlēties iet ar draudzenēm kaut kur vai pasēdēt mājās un uzrīkot sev šādas vērdera izvirtības
, tad nu jau bija jārēķinās ar citu cilvēciņu. Jā piebilst, ka vecāki šai lomai neder, jo tie ir “savējie”, kas sapratīs, bet vīrs - tomēr vairāk vai mazāk “svešs” cilvēciņš :). Pēc tam jau pieradu pie jaunā režīma, tagad pēc darba pa ceļem ieeju sporta zālē, tad vakarā vēlu tikai mājās, un tad jau tas patīkamais nogurums vairs neļauj rakņāties pa ledusskapi. Mans secinājums - ir jāatrod, ar ko kaut vai piespiedu kārtā aizpildīt laiku un aizdzīt domas. Ja gribas ko apēst, tad labāk iziet cilvēkos vai ar kādu aprunāties 
June 6th, 2008 at 5:17 pm
viss aprakstitais- nu vienkarshi mans gadijums….Trapits 10-ka…Vai ir kadam padomi( var but pat sava pieredze), ka no to visa var tikt valja?!?!
November 10th, 2008 at 12:10 am
piekriitu bubu rakstiitajam..meitenes vajag iet dariit,straadaat,izlaideeties..buut vienmeer aiznemtais ..pieveersties saviem hobijiem..vatbuut kaut kur par briivpraatiigo padraboties (ltvijaa lai gan maz taadu iespeeju)..protams ja tu seedeesi maajaas bezdarbiibaa blakus ledusskapim nevareesi atteikties to neatveert..es ar to mociijos daudzus gadus un tikai tagad leenaam (LOTI LENAAM) saaku iziet no taa voisa aaraa..ir loti gruuti..
January 6th, 2009 at 11:19 am
Stulbi jau ir, bet līdzcilvēks tieshām palīdz! Jo tad kad esi viens aiz neko dariit vvien noeedies kā cuuka, bet kad tev kaads blakus, ieliec cik porcijai pienaakas un vairs neko negribas, eed leenaak un esi pilns
Veel ieteikums, noteikti gatavot pasham, un izvairiities no Kartupeljiem, makarooniem un Miltiem! Meerces gatavot tikai no skaabaa kreejuma jebkuru galju! Un no sastaavdaljaam Grikji, riisi! vinji garsho super gan plovaa gan ar meerceem! galvenais gatavot pasham un viss ies uz urraa, buus gardi un veseliigi! Liegt ar sev nevaig, ja gribas sveedienaa pankuukas, tad luudzu, bet ne katru dienu! Un Sportot 2x nedeeljaa, nepaarpuuleeties un dzert shkjidrumu daudz!
January 27th, 2009 at 10:27 pm
tiešām vārds vārdā- arī mana situācija ir tāda. un katru reizi nosolos- viss, no šā brīža viss mainīsies, BET nemainās!
February 24th, 2009 at 6:03 pm
Aleluja-neesmu vieniigaa!:)
Nu uzreiz kluva labaak un juutu,ka nemaz nav tik traki-un,ka varu sevi savest kaartiibaa!
Redz man arii taas pariishanaas leekmes uznaak,bet es ar tiem diviem pirksties esmu uz “OK”! Protams censhos nedariit,bet ja tas apeestais kvantums paliek puncii-pilniigi kliegt gribaas cik esmu nelaimiiga!! Mana vaajiiga cipsi,,,varu vakaraa pie filmas apeest lielo mega cipsu paku un paprasiit,lai veel draugs atstaaj:))
Meitenes turaas-kopaa mees varam sanjemties:)
February 25th, 2009 at 11:43 am
paldies, meitenes!
laikam pie šī ieraksta jūsu visu komentāri man ir vissvarīgākie…
cīnos, pretojos, bet norauties sanāk. parasti, protams, tieši tad, kad kaut kas Dzīvē neapmierina - neizdevusies diena vismaz kaut kā jākompensē.
December 6th, 2009 at 2:17 pm
zieniet, kas ir pats svarīgākais, ka neviens nevar mums palīdzēt- tikai mēs pašas! Un ne jau ar aizliegumu. Liekas, ka šī rīšana signalizē, ka kaut kur mēs ejam pašas pret sevi- tāda pašiznīcināšanās, un katrai jau būs savs iemesls. Būt nevainojamai sabiedrībā, vientulība, varbūt egocentriskums- nespēja atvērties, bailes būt tādai, kāda esi, bailes no nosodījuma, vēlme pēc ideālas- filmu vai žurnālu dzīves, galu galā- alkas pēc ģimenes dzīves- bērna- mātišķā instinkta piepildījuma- katrai tas būs kas savs…. Tā ir nespēja tikt skaidrībā ar to urdošo nemieru, kas vēja spārniem aiznes pie ēiden, jo sāta sajūta, kā zidainim- krūts, vienmērīga čāpstināšana, sniedz mieru- pasargātības izjūtu, gluži kā mātes rokās. Tātad bailes…. emocijas, bailes. No kā mēs baidāmies , meitenes?
December 6th, 2009 at 2:33 pm
ā, un vēl gribēju pateikt, ka, lai gan ik pa laikam noraujos, bet IR IESPĒJAMS VADĪTIES PĒC IEKŠĒJĀM SAJŪTĀM!!! tas būtu- ēst, kad ir izsalkums, darīt to aptuveni 20minūtes- tad iestājas patīkama sāta sajūta, bet pie nosacījuma- pilnīgs miers un nekādu pašpārmetumu. Lieta tāda, kad sev kko aizliedz, mums- emocionālajām, rodas stresains noskaņojums un zūd iekšējā saikne ar organismu, kas pats zin - ko vajaga un cik vajag- tiešām pārbaudīts. Var ēst vidējas porcijas gaļas gabaliņš un dārzeņi, rupjmaizes gabaliņš +ja gribas kaut vai eklēru, tikai maziem kumosiņiem, kārtīgi sagremojot un 100% pievēršoties šim baudpilnajam mirklim, līdz iestājas sajūta, ka tas vairs nav tik interesanti, kā bija sākumā- tas ir SĀTS!!! Smalks un nemanāms- tik pat nemanāms, kādam būtu jābūt mūsu ēšanas procesam-jo tas ir dabisks- kā došanās uz tualeti(atvainojiet)
Un pats svarīgākais- ORGANISMS TIEŠĀM IR GUDRS! nEVAJAG SKAITĪT KALORIJAS!!!! Pamēģiniet testa režīmā, ja nezinat ko gribas- noskrumšķināt mazītiņiem kumosiņie no visa, ko tik vien gribas, un tad atklāsies brīnums- ka līdz šim mums ir paticis pats RĪŠANAS process, jo ēšana, tā ir tāda smalka tamborēšana, nevis alkatīga stūķēšana līdz sāp žokļi… ēšana tā ir 100% koncentrēšanās- tā ir labsajūtai mūsu skaistajām, sievišķajāmmiesām, nevis relaksācijai pēc saspringtas dienas, lai atlūztu pie tv. Pamēģiniet neēst, ja ir slikts noskaņojums! Meitenes mēgīnāsim cīnīties ar emocijām, jo rīšana tas ir simptoms, cēlonis ir emocijas!!!!! Lai mums veicas!!!!!!